Sapņu ķērāja Stefanija Meiere

Žurnāla Vogue marta numurā publicēta liela intervija ar Krēslas autori Stefaniju Meieri. Te būs mazliet īsināts ieskats.

***
Viņa varētu arī dot priekšroku rakstīšanai vēlu naktīs, kamēr ģimene ir devusies pie miera, taču intervijas laikā it nekas neliecina, ka viņai, bestsellera Krēsla autorei, būtu jel kas kopīgs ar vampīriem. Jā, viņai ir gari, tumši mati un tumši brūnas acis, taču viņai nepiemīt nekas no augstprātības, ko parasti saista ar vampīriem. Stefanija izstaro mājīgumu – viņa tevi iesēdina dzīvojamās istabas dīvānā, bet pati ieritinās blakus, vienu kāju pašāvusi zem sevis, un uzsāk sarunu, it kā mēs par šo tēmu jau bijām sākuši runāt pirms gadiem. Visapkārt ir viņas dēlu rotaļlietas, spēles un kompasi, kā arī ar pašas rakstu darbi. Turpat ir arī ģimenes fotogrāfijas un daži Vašingtona piekrastes gleznojumi no vietām, kur notiek Krēslas darbība. Fīniksas piepilsēta, kur viņa dzīvo, atgādina tuksnesi un ir pilnīgi pretēja Vašingtona piekrastei, tāpēc pēdējā laikā viņa ar vīru jau runājuši par to, vai nevajadzētu aizbraukt kopā ar dēliem un Sietlu, lai redzētu kaut mazliet zaļuma.

Pa dienu viņa ir ieplānojusi kopā ar vīru aizbraukt pusdienās (viņa ir kā traka uz grieķu salātiem), taču ir tik daudz darāmā – kārtojamas visādas lietas, jābrauc pakaļ bērniem un tad vēl darbs ar manuskriptiem, izdevējiem, intervijām... Pat tagad, pēc gada, kad viņa teorētiski ir iepauzējusi ar Krēslas reklāmas aktivitātēm, Krēslas industrija turpina iet uz urrā. Viņa savas grāmatas nodaļas lasa priekšā arī saviem dēliem, taču, kad viņai jādodas prom kārtējā ar grāmatu saistītā reklāmas pasākumā vai ir jāierodas uz kādu tikšanos Losandželosā, par puikām parūpējas tētis. „Būtībā esmu vientuļniece – vienkārši esmu tāda tipa cilvēks”, saka rakstniece. Nav jau arī gluži tā, ka pirms saullēkta viņai jātiek atpakaļ zārkā – taču viņa ir īsta mājās tupētāja, pasmejas Vogue. Viņa neiet uz kino un paiet laiks, kamēr viņa kādu filmu vispār noskatās. „Mēs nopirkām Tumšo Bruņinieku, kolīdz tas iznāca uz DVD, un es zinu, ka gan jau kādu dienu mēs to noskatīsimies. Bet, ja pa televizoru rāda seriālu Likums un Kārtība (Law & Order), es nevaru pieķerties rakstīšanai, kamēr sērija nav beigusies un ja iet vairākas pēc kārtas – diena ir pagalam", saka Meiere.

Kamēr ar savu asinskāro Romeo-un-Džuljetas tipa stāstu meiteņu padsmitnieču dzīvē viņa ienesusi glamūru, viņas pašas dzīvē nekā glamūrīga nav, ja vien tu neesi puika – Meieru mājas pagalms ir īsta atlētu paradīze, bet mājās zēniem ir lieliska spēļistaba, un vienalga Stefanijai ir jākaro ar saviem zēniem par to, vai pirkt pašu jaunāko video spēli, mēģinot tiem iegalvot, ka nekas arī nenotiks, ja šo spēli viņi tā arī nenopirks. „Tas, kas viņiem jau ir, vairs nerada nekādu prieku”, viņa noteic. Viņas pašas izpratnē laime ir būt mājās vai arī apmeklēt Mazās Līgas spēli vai arī aiziet uz pamatskolas grupas koncertu. Viņa ir pārliecināta, ka tieši šīs ir tās labās lietas, ko veiksme rakstnieces karjerā viņai ir devusi. „Man luksuss ir iespēja pašai audzināt savus bērnus”, teic Meiere.

Protams, viņa parādīsies zvaigžņu ielekumā savas filmas pirmizrādē, ķēmojoties kopā ar aktieriem drīzāk kā tāds skolas skuķis, nevis gotiskās sāgas radītāja, un jā, viņa bez šaubām mīl savus fanus, taču doma par viņas pašas negaidīto veiksmi uzdzen viņai mazliet ērmīgu sajūtu. Tikai vēl pirms gada, kad Krēsla tika vēl filmēta, par tās veiksmi tika lolotas vien pieticīgas cerības, taču nu tas ir izvērties par fenomenu, kā jebkas, kam viņa pieķērās kopš viņa parādījās arēnā pirms četriem gadiem. Vērojot, kā dučiem cilvēku cenšas radīt kafejnīcu, kuru viņa iedomājās kā vietu, kur vakariņoja Bella un viņas problemātiskais, par gadsimtu vecākais pielūdzējs Edvards, kurš turklāt arī nav ne īsti dzīvs ne miris un dzīvo kopā ar veselu bariņu vampīru, viņa tā pa īstam apjauta, ka tas viss taču notiek tikai tāpēc, ka viņa šo stāstu ir pierakstījusi. „No šīs domas man vēderā sametās mazliet šķebīgi”, saka Stefanija.

Un tikai tad, kad viņa pamāj atvadu sveicienu savam vīram un dēlam, un ielec savā Infiniti (luksusa markas auto), top redzama 35 gadus vecās autores līdzība ar Edvardu – viņa brauc kā Danika Patrika (Danica Patrick, slavena ASV autobraucēja). „Man patīk braukt”, viņa saka. Kolīdz viņa nogriežas no netīrā ceļa, kas iet cauri tuksnesīgam apvidum, viņas kāja žmiedz gāzes pedāli gluži kā ilknis kaklu. Savu iPodu viņa ir piestiprinājusi pie mašīnas stereosistēmas un uzgriezusi Muse. Ceļu satiksmes noteikumus viņa gan nepārkāpj. „Mans vīrs pārdeva mūsu kupeju (sportiska tipa auto), es biju tik nikna!”.

Meiere joprojām nespēj noticēt savai veiksmei. Un tas viss sākās tikai tāpēc, ka kādu nakti viņa redzēja neticami spilgtu sapni. „Es patiešām nejūtos tā – Ahā, nu tik būs, nu tik es iekarošu pasauli! Drīzāk es jūtos kā - Vai tas patiešām notiek? Es visu laiku gaidu, ka kāds izlēks no krūmiem un teiks – tu es nofilmēta Candid Camera (raidījums, kurā iznes cauri cilvēkus). Tu esi iznesta cauri! ”

Bet kāda bija Stefanijas dzīve pirms Krēslas? Lūk, ko viņa stāsta. Viņa piedzima kā otrais bērns sešu bērnu ģimenē, kurā ir 3 puikas un 3 meitenes. Viņas tēvs, finansists, Stefaniju nosauca savā vārdā (Stefans). Kad viņai apritēja 4 gadi, ģimene no Konektikutas pārcēlās uz Fīniksas pievārti. Savu ģimeni domās viņa vienmēr salīdzinājusi ar raibo ģimenīti no amerikāņu situāciju komēdiju seriāla The Brady Bunch (Breidiju bars), kurā stāsta par sievieti ar 3 meitām, kas apprecas ar vīrieti, kam ir 3 dēli. Kaimiņi uz viņu zemes turēja zirgus, bet viņi paši cēla štābus, ierīkoja riteņu trases un peintbola laukumu. "Tā bija tāda visiem atvērta zeme", Stefanija atceras. Vēlāk gan mani brāļi to pamatīgi nocietināja.

Stefanijai grāmatas bija gluži tas pats, kas viņas brāļiem kariņu spēles. „Es biju īsts grāmatu tārps”, viņa atceras. Tēvs mēdza bērniem priekšā lasīt grāmatas, taču ne bērnu grāmatas, bet gan tās, kuras pašam gribējās izlasīt. Tādas Tolkīna fantāzijas tipa grāmatas, piemēram Terija Bruksa Šanāras zobenu (The Sword of Shannara), kas drīz arī parādīsies kā filmu sērija uz lielajiem ekrāniem. Tēvs lasīja pa mazam gabaliņam pirms gulētiešanas, taču jau nākamajā dienā Stefanija nočiepa grāmatu un ielīda skapī, lai to klusiņām palasītu uz priekšu. „Es sajutos tā, it kā darītu kaut ko sliktu, it kā man neklātos okšķerēt, kas notiks tālāk”. Savukārt Stefanijas mātei ļoti patika Džeinas Ostinas grāmatas (Lepnums un Aizspriedumi u.c.) un principā viņas mātes ietekmē Stefanija ir kā apsēsta ar mīlas lietām ikvienā stāstā, tāpēc viņa vienmēr stāstu novērtē pēc varoņu savstarpējām attiecībām un raksturiem.

Beidzot skolu, Stefanija ieguva stipendiju un sāka studēt koledžā literatūru, kur viņai patika rakstīt esejas par Šekspīra darbiem. Taču viņa neuzdrošinājās sākt rakstīt savus stāstus, jo baidījusies no kritikas. Vēl studējot koledžā viņa apprecējās ar savu tagadējo vīru Kristiānu, kuru visi kopš bērnības sauc par Pančo – šo iesauku viņam pielipināja paša vecāmāte. Kādu laiku viņa pastrādāja par sekretāri nekustamo īpašumu firmā, taču līdz ar pirmā bērna piedzimšanu viņa palika mājās, lai audzinātu bērnus. Stefanijai ir fobija, kas saistīta ar slīkšanu un baseiniem – taču viņas bērni prot peldēt jau no divu gadu vecuma.

Tieši šīs fobijas dēļ viņa atceras to dīvaino sapni (tas notika naktī pirms bērnu peldēšanas nodarbībām), no kura viņa pamodās. Tas bija sapnis par vampīru. Līdz šim viņa nekad nebija sapņojusi par vampīriem, nebija arī par tiem lasījusi. Līdz pat šai dienai viņa tā arī nespēj saprast – kāpēc tiem bija jābūt tieši vampīriem, jo viņa nav no šausmu stāstu cienītājiem, taču viņai vienmēr ir patikuši supervaroņi. Viņa pati ir Betmena fane – „Man patīk, ka viņš nav perfekts, ka viņam ir sava tumšā puse, ka viņš dara lietas, kas nav ne īsti pareizas, ne nepareizas.” Un patiešām – Krēslas vampīri, īpaši jau galvenais varonis, kurš ir tik izskatīgs, tik neticami ātrs, stiprs un gudrs – ir tāds seksīgs Betmens, tikai ar kodumu.

Krēslu Stefanija uzrakstīja trijos mēnešos, vēlu vakaros sēdēdama pie datora, kamēr viņas vīrs brīnījās, kas gan tur īsti notiek. Taču savu stāstu viņa vispirms uzticēja savai māsai. „Un ja nu izrādītos, ka tas viss ir pilnīgās muļķības?”, viņa tagad saka. Māsas iedvesmota viņa manuskriptu aizsūtīja izdevējiem un tā viss aizsākās. Meiere cerēja, ka par samaksāto naudu viņa varēs norēķināties par automašīnai ņemto kredītu, taču tas pārvērtās par pamatīgu avansu 750 000 dolāru apmērā.

Vienu lietu gan var ātri saprast, pavadot kaut vienu dienu kopā ar Stefaniju Meierei – viņa stāstus nevis raksta, bet gan tos pieraksta. Stefanijas izdevējs stāsta „Esmu nostrādājis kā redaktors jau 20 gadus, taču nekad līdz šim nebiju saticis rakstnieku, kurš runātu par saviem varoņiem kā par gluži reāliem, dzīviem cilvēkiem”.

„Manā galvā mūžīgi ir griezušies kādi stāsti un man likās, ka visiem ir tā”, stāsta Stefanija. „Zināt, tas ir jocīgi, bet Džeinā Eirā, kuru esmu lasījusi kādas 40 miljonus reižu, ir aina, kurā viņa rāda Ročesteram savas glezniņas. Un viņa stāsta, ka viņas iztēlē tās izskatās pavisam citādi. Un Ročesters piezīmē, ka viņai ir izdevies piefiksēt vien savu fantāziju atblāzmas. Agrāk es arī mēdzu gleznot, es pat uzvarēju dažos akvareļu konkursos, taču es nekad nespēju radīt darbus tādus, kādus biju iztēlojusies savās domās. Taču rakstot es atklāju, ka varu lietas parādīt tieši tā, kā tās iztēlojos”.

Tieši šī iemesla dēļ Krēsla nav šausmu stāsts, bet gan veco labo laiku stilā uzrakstīts mīlas stāsts. Tur ir vampīri un viņi mežos pārvēršas par superātriem medniekiem, kas tādā veidā nomāc savas slāpes pēc cilvēku asinīm. Taču tas viss ir tikai otrajā plānā, jo centrā stāv emocionāls pusaudžu stāsts, kas daudzām meitenēm vienlaikus šķiet gan iedomāts, gan pilnīgi reāls.

„Es domāju, ka grāmata sanāca šāda, gluži neplānoti, tādēļ, ka es zināmā mērā ilgojos pēc tām dienām. Kad tas bija kā toreiz, 13 gadu vecumā, kad kāds zēns paskatījās uz tevi un tu - ak dievs! ak dievs! - varēji par to runāt divas nedēļas no vietas tikai tāpēc vien, ka viņš uz tevi tā paskatījās. Ko gan tas nozīmēja? Ko viņš ar to domāja? Ikviens sīkums tika analizēts”, atceras Meiere.

Pati Meiere atgādina, ka viņa joprojām nejūtas kā profesionāla rakstniece. „Esmu tikai amatiere”, viņa bilst. Taču viņa lieliski pazīst savu auditoriju. „Divpadsmitgadīga meitene savā galvā jau ir izfantazējusi četrpadsmit dažādus savas dzīves scenārijus, ieskaitot, to, ja viņa apprecētos, ja neapprecētos un ja iemīlētos kādā, kas dzīvo Parīzē”. Bet vai viņas veiksmei būtu kāds sakars ar to, ka viņa dzīvo starp ne-meitenēm? „Es dzīvoju mājā, kas pilna ar testosteronu. Televizorā vienmēr uzgrieztas sporta pārraides, kur mūžīgi viss grozās ap hokeju un skuteriem, un es priecājos, ka varu nolīst kaut kur savā pasaulītē un atrast sevi".

Meieres rakstnieces spēks ir mainījis arī viņas attiecības ar lasītājiem. Ja agrāk viņa saņēma tādu daudzumu e-pasta vēstuļu, ar kuru varēja tikt galā, tad tagad viņa stāv pretī veselam fanu okeānam. Un kopš viņa ir pārvērtusies no rakstošas māmiņas ar bērnu klēpī par Superautori, prese ir sākusi par viņu pastiprināti interesēties un nereti aizrāda, vai tikai viņa Krēslā nav ievijusi savus netradicionālos reliģiskos uzskatos (Stefanija uzauga mormoņu ģimenē). Rakstniece skaidro, ka viņas reliģiskās pārliecības savā ziņā veido grāmatas ietvaru gluži tāpat kā tas veido viņu pašu. „Ja tu ar kaut ko esi uzaudzis, tas, bez šaubām, ietekmē tavu darbu”. Taču ja reiz viņa grāmatās popularizē atturību, kā to mēģina saskatīt kritiķi, tad Meiere, tieši pretēji, šīs grāmatas gluži nejauši ir padarījusi par daudz aizraujošas. Tajā pašā laikā viņa priecājas, ka viņas varoņi savās attiecībās ir nonākuši tur, kur viņi ir, uzņemoties atbildību noteikt pašiem savu dzīvi, nepakļaujoties apkārtējo spiedienam.

Pilnu stāstu, kāds tas parādās internetā, angļu valodā var lasīt šeit. Taču arī tas vēl nav viss – Vogue numurā raksts ir vēl garāks. Bravo un aplausi tev, kas šito gargabalu izlasīja līdz galam :)