Te būs lielisks svaigs video no intervijas ar Robertu Petinsonu kādā ārzemju tolkšovā, ko vada populārā teledīva Elēna Dedženeresa, kurai, starp citu, reiz bija ilgstošas attiecības ar Holivudas kinozvaigzni Annu Hešu (vairāk zināma no filmas „Sešas dienas, septiņas naktis” ar Harisonu Fordu galvenajā vīriešu lomā). Video gan ir mazliet pakluss (uzgrieziet skaņu tā kārtīgi). Tiem, kas ar angļu valodu ir uz „jūs”, mēģināšu mazliet patulkot.
Video pašā sākumā Elēna nez kāpēc sāka gaudot, vai aiz sajūsmas? :) Katrā ziņā interesanti bija ieraudzīt arī Roberta tēti un mammu, kas intervijas laikā godīgi sēdēja zālē, bet pirms tam bija redzami uzraujam nelielu danci, par ko Roberts izteicās, ka nekad agrāk viņš nav redzējis savu tēvu dejojam :)
Elēna: - Vai tu zināji, ka Krēslas grāmatām bija milzīgi panākumi un vai tu gaidīji, ka tādi paši būs arī filmām? Vai tu nervozēji, vai zināji, kas gaidāms?
Roberts: - Man nebija ne jausmas. Kad es tajā visā iesaistījos, es neko par to nezināju. Ziniet, es uzaugu Anglijā (Krēsla ir amerikāņu produkts). Es braucu uz Ameriku ar domu par normālu scenāriju.
- Vai tas, kas tagad notiek ar tevi, ir kas jauns, vai arī jau agrāk sievietes, tevi ieraugot Londonā, šādi reaģēja (te domāta spiegšana)? Jo tā ar tevi tagad notiek pirmizrādēs. Cik cilvēku tad ap tevi savācās?
- Nedēļu pirms filmas izlaišanas es braukāju apkārt pa Ameriku un ikvienā vietā savācās vai tūkstošiem cilvēku. Cilvēki jau dienām iepriekš brauca uz tām vietām gaidīja un tā katru reizi – tas ir kaut kāds ārprāts.
- Kā tu reaģē, kad cilvēki tev apkārt spiedz un bļauj, it īpaši, kad viņi ir tev tik tuvu? Ko tu dari?
- Es nezinu, tas tiešām ir savādi. Es jūtos tā, it kā manis tur nemaz nebūtu, it kā es savu apziņu atstātu kaut kur aiz durvīm un es tur stāvu kā tāda marionete, kuru varētu tā vienkārši sagrābt, jo es neko nejūtu.
- Tiešām?!
- Jā!
- Labi, ka to zinām. Tātad (Elēna pagriežas pret publiku) - jūs varat droši viņu grābt ciet! (fonā sajūsmas pilni spiedzieni). Viņš dod jums atļauju viņu grābt ciet! Tu šito nožēlosi... :) Un, jā, tavi mati ir kas tāds, ar ko visi ir tik pārņemti. Viņi vienkārši ir sajūsmā par taviem matiem.
- Es to galīgi nesaprotu.
- Tiešām?
- Galīgi.
- Vai tas ir kas tāds, uz ko cilvēki arī agrāk ir reaģējuši? Tam vajadzētu tā būt!
- Nekad! Mani Londonas draugi man viendien prasīja, kāpēc visi ir tik aptrakuši ar taviem matiem – tas ir kaut kāds vājprāts! Es tiešām nezinu, es pats, piemēram, neredzu nekādu atšķirību starp sevi un starp lielāko daļu klātesošo...
- Ja?
- Jā! Tiešām neredzu nekādas atšķirības, es tiešām nezinu.
- Nu, viņi mīl tavus matus.
- Nu, tas ir labi.
- Vai tu es brīvs? Esmu pārliecināta, ka uz šo jautājumu visas grib zināt atbildi.
- Jā.
- Tiešām?
- Jā (zālē skan apdullinoši sajūsmas spiedzieni, Roberts izskatās pat bišku samulsis).
- Vai tu vēlies arī tāds palikt, brīvs (fonā smiekli)? Vai tu esi pusis, kas meklē attiecības?
- Es esmu par attiecībām, bet neviena meitene tās negrib ar mani, kas ir ļoti jocīgi.
- Es domāju, ka tu maldies.
- Cilvēkiem patīk spiegt, mani ieraugot. Varbūt viņiem patīk kliegšana arī attiecībās? Mjā.. nu... neviena nevēlas uzņemties saistības.
- Es domāju, ka kāda jau nu noteikti gribēs. Par to neuztraucies. Tev būs plaša izvēle. Vai tu dzīvo Losandželosā? Zini, to ir svarīgi zināt meitenēm, kas gaida tur, ārā. Tu esi no Londonas, vai ne?
- Jā.
- Un tagad tu dzīvo Losandželosā?
- Jā, it kā dzīvoju, jau kādus 5 mēnešus. Bet es visu esmu tikai noīrējis. Arī mēbeles ir izīrētas un uz tām pat vēl ir tās aizsargplēves.
- Paga. Tagad izskatās, ka tu esi tas, kurš nespēj uzņemties saistības! Tās nav sievietes, tas esi tu!
- Mjā... (smejas)... šaubu nav...
- Vai tev ir savs auto?
- Man ir.
- Vai tu ar to brauc?
- Nu... ē...teorētiski. It kā tehniski es braucu, bet es tā īsti neprotu.
- Zini, tad labāk gan nebrauc (zālē smiekli). Turklāt, vai zini, pie mums brauc pa ceļa otru pusi.
- Jā, pēc pāris nedēļam man šitais pieleca.
- Tam būtu jābūt visai biedējoši – braukt pa Losandželosu, īsti pat nezinot – kā.
- Tā arī ir. Turklāt es nezinu, kā darbināt to mazo... nu, kā viņu tur...logu tīrītāju (Roberts salīdzina savu auto ar klaunu auto, kurā nav saprotams, kas kā darbojas).
- Džekiņ, un kurš gan par tevi parūpējas?! (apdullinoši smiekli studijā). Studijai vajadzētu tevi nodrošināt ar kārtīgu autiņu, kurā tikai pietiek nospiest podziņu, un viss notiek.
- Nu, man patīk būt kā parastam cilvēkam.
- Mēs visi te esam parasti cilvēki un mums ir podziņas (zālē apdullinoši smiekli)! Labi, mums te ir dāvana priekš tevis. Zini, Ellen apakšvaļa ir ļoti populāra un visi to mīl, es gan nezinu, vai tu to zini. Tās pārdošanas reitingi ir vieni no augstākajiem šeit (noliecas pakaļ maisiņam) – mums te ir īpaši tev pagatavotas apakšbikses. Tā kā tu esi vampīrs, tad tev te ir uzraksts „Iekod man!”
- (Roberts smejas pilnā kaklā). Tas ir superīgi! Patiešām!
p.s. vai viņš tās tiešām valkās? :)
Video pašā sākumā Elēna nez kāpēc sāka gaudot, vai aiz sajūsmas? :) Katrā ziņā interesanti bija ieraudzīt arī Roberta tēti un mammu, kas intervijas laikā godīgi sēdēja zālē, bet pirms tam bija redzami uzraujam nelielu danci, par ko Roberts izteicās, ka nekad agrāk viņš nav redzējis savu tēvu dejojam :)
Elēna: - Vai tu zināji, ka Krēslas grāmatām bija milzīgi panākumi un vai tu gaidīji, ka tādi paši būs arī filmām? Vai tu nervozēji, vai zināji, kas gaidāms?
Roberts: - Man nebija ne jausmas. Kad es tajā visā iesaistījos, es neko par to nezināju. Ziniet, es uzaugu Anglijā (Krēsla ir amerikāņu produkts). Es braucu uz Ameriku ar domu par normālu scenāriju.
- Vai tas, kas tagad notiek ar tevi, ir kas jauns, vai arī jau agrāk sievietes, tevi ieraugot Londonā, šādi reaģēja (te domāta spiegšana)? Jo tā ar tevi tagad notiek pirmizrādēs. Cik cilvēku tad ap tevi savācās?
- Nedēļu pirms filmas izlaišanas es braukāju apkārt pa Ameriku un ikvienā vietā savācās vai tūkstošiem cilvēku. Cilvēki jau dienām iepriekš brauca uz tām vietām gaidīja un tā katru reizi – tas ir kaut kāds ārprāts.
- Kā tu reaģē, kad cilvēki tev apkārt spiedz un bļauj, it īpaši, kad viņi ir tev tik tuvu? Ko tu dari?
- Es nezinu, tas tiešām ir savādi. Es jūtos tā, it kā manis tur nemaz nebūtu, it kā es savu apziņu atstātu kaut kur aiz durvīm un es tur stāvu kā tāda marionete, kuru varētu tā vienkārši sagrābt, jo es neko nejūtu.
- Tiešām?!
- Jā!
- Labi, ka to zinām. Tātad (Elēna pagriežas pret publiku) - jūs varat droši viņu grābt ciet! (fonā sajūsmas pilni spiedzieni). Viņš dod jums atļauju viņu grābt ciet! Tu šito nožēlosi... :) Un, jā, tavi mati ir kas tāds, ar ko visi ir tik pārņemti. Viņi vienkārši ir sajūsmā par taviem matiem.
- Es to galīgi nesaprotu.
- Tiešām?
- Galīgi.
- Vai tas ir kas tāds, uz ko cilvēki arī agrāk ir reaģējuši? Tam vajadzētu tā būt!
- Nekad! Mani Londonas draugi man viendien prasīja, kāpēc visi ir tik aptrakuši ar taviem matiem – tas ir kaut kāds vājprāts! Es tiešām nezinu, es pats, piemēram, neredzu nekādu atšķirību starp sevi un starp lielāko daļu klātesošo...
- Ja?
- Jā! Tiešām neredzu nekādas atšķirības, es tiešām nezinu.
- Nu, viņi mīl tavus matus.
- Nu, tas ir labi.
- Vai tu es brīvs? Esmu pārliecināta, ka uz šo jautājumu visas grib zināt atbildi.
- Jā.
- Tiešām?
- Jā (zālē skan apdullinoši sajūsmas spiedzieni, Roberts izskatās pat bišku samulsis).
- Vai tu vēlies arī tāds palikt, brīvs (fonā smiekli)? Vai tu esi pusis, kas meklē attiecības?
- Es esmu par attiecībām, bet neviena meitene tās negrib ar mani, kas ir ļoti jocīgi.
- Es domāju, ka tu maldies.
- Cilvēkiem patīk spiegt, mani ieraugot. Varbūt viņiem patīk kliegšana arī attiecībās? Mjā.. nu... neviena nevēlas uzņemties saistības.
- Es domāju, ka kāda jau nu noteikti gribēs. Par to neuztraucies. Tev būs plaša izvēle. Vai tu dzīvo Losandželosā? Zini, to ir svarīgi zināt meitenēm, kas gaida tur, ārā. Tu esi no Londonas, vai ne?
- Jā.
- Un tagad tu dzīvo Losandželosā?
- Jā, it kā dzīvoju, jau kādus 5 mēnešus. Bet es visu esmu tikai noīrējis. Arī mēbeles ir izīrētas un uz tām pat vēl ir tās aizsargplēves.
- Paga. Tagad izskatās, ka tu esi tas, kurš nespēj uzņemties saistības! Tās nav sievietes, tas esi tu!
- Mjā... (smejas)... šaubu nav...
- Vai tev ir savs auto?
- Man ir.
- Vai tu ar to brauc?
- Nu... ē...teorētiski. It kā tehniski es braucu, bet es tā īsti neprotu.
- Zini, tad labāk gan nebrauc (zālē smiekli). Turklāt, vai zini, pie mums brauc pa ceļa otru pusi.
- Jā, pēc pāris nedēļam man šitais pieleca.
- Tam būtu jābūt visai biedējoši – braukt pa Losandželosu, īsti pat nezinot – kā.
- Tā arī ir. Turklāt es nezinu, kā darbināt to mazo... nu, kā viņu tur...logu tīrītāju (Roberts salīdzina savu auto ar klaunu auto, kurā nav saprotams, kas kā darbojas).
- Džekiņ, un kurš gan par tevi parūpējas?! (apdullinoši smiekli studijā). Studijai vajadzētu tevi nodrošināt ar kārtīgu autiņu, kurā tikai pietiek nospiest podziņu, un viss notiek.
- Nu, man patīk būt kā parastam cilvēkam.
- Mēs visi te esam parasti cilvēki un mums ir podziņas (zālē apdullinoši smiekli)! Labi, mums te ir dāvana priekš tevis. Zini, Ellen apakšvaļa ir ļoti populāra un visi to mīl, es gan nezinu, vai tu to zini. Tās pārdošanas reitingi ir vieni no augstākajiem šeit (noliecas pakaļ maisiņam) – mums te ir īpaši tev pagatavotas apakšbikses. Tā kā tu esi vampīrs, tad tev te ir uzraksts „Iekod man!”
- (Roberts smejas pilnā kaklā). Tas ir superīgi! Patiešām!
p.s. vai viņš tās tiešām valkās? :)
Ziņas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru